Izlidojām mēs svētdienas naktī, tas ir, kaut kur 1.45. Līdz Rīgas lidostai mūs aizveda bijušais padomju militārists, skarbs džeks, kuru mēs konspirācijas dēļ sauksim par Rembo. Viņam bija stingra vēlēšanās redzēt katru Krētas salas centimetru. Mums par laimi, naža un ložmetēja vietā viņam bija spoguļfočuks Canon un objektīvi, kā arī sieva un dēls piedevām. Starp citu, izbraukšanas dienā tieši bija mēness aptumsums. Tas ir tad, kad Zeme aizsedz Mēnesi no Saules. Nekad nebiju par to aizdomājies, kad skatījos uz Mēnesi, lai gan kaut kur zināju, ka tā mēdz būt. Lūk, kas atšķir zinātniekus no visiem pārējiem – viņi ir ne tikai vērīgi, bet arī līdz abstrakcijai ziņkārīgi.
Rembo, a.k.a. https://www.vreshch.com/, fočene
Līdzi uz Krētu es stiepu varenu amerikāņu čumodānu, kurš gan bija gandrīz tukšs. Vientuļi tajā gulēja Salomon botas, kas pirktas ASV un ne reizi nebija uzvilktas (taupīju), blakus piespiedušies 6 T-krekli pa nedēļas dienām (atpakaļ var arī nesvaigā). Ja vien es būtu iedomājies, ka Krētā ir karrrsti, bet cilvēks, turklāt vēl manas miesasbūves, mēdz ziedēt un smaržot, būtu paņēmis visus savus T-kreklu krājumus, kādus 15 gabalus. Tā kā pirms lidojuma es braucu uz Medumiem, taisījos steigā, bet veloformu tomēr ieliku. Un ne velti, kā izrādījās vēlāk.
Kamēr braucām, redzējām klasisku radioaktīvu sauli, kura pēc tam pārdomāja sprāgt un sāka atdusēties uz mākoņiem, gluži kā bildē no bērnu grāmatas. Līdz naktij tikām līdz Rīgai, kas ir visai skaista gan dienā, gan naktī, turklāt jebkurā gadalaikā. Brauciet ciemos, pat nezinu, kam jābūt, lai to nožēlotu. Tiesa gan, ilgāk par dažām dienām tur īsti nav ko darīt, taču šīs dienas ir tā vērtas.
Lidostā vienos naktī bija tikai reģistrācija uz mūsu LatCharter reisu pie divām letēm, vairāk neviena. Veiksmīgi izgājuši skarbo robežsargu feiskontroli (jokoju, ķipa) mēs atklājām dzērienu pārdošanas automātu, ko acīmredzot bija uzstādījuši banku lietās zinoši cilvēki. Kāpēc es tā nospriedu? Automāts ņēma pretī gan latus, gan eiro, bet pēdējos pēc kursa 2 eiro par latu, kamēr oficiālais kurss bija 0.7 lati par eiro. Par laimi šādā situācijā zaudētājos palikām nevis mēs, bet īsteni eiropieši. Tā viņiem arī vajag, bagātniekiem. No otras puses, latu man nebija, tā ka nāktos ciest slāpes, ja vien Taņa nebūtu paziņojusi, ka tūristu čārterreisos vienmēr baro un dzirda par brīvu, pat ja tie ir īsi. Tā arī izrādījās, taču, lai nu kā, es skrienu notikumiem pa priekšu.
Taņa - tas ir cilvēks, kurš mūs uz Krētu arī pasauca. Viņa bija ar savu bojfrendu Sergeju. Viņš ir latvietis, lai gan pēc vārda par to neiedomāsies. Saprotama lieta, ka krievu valodu Sergejs zina tikpat normāli, kā lielākā daļa mūsu republikas iedzīvotāju. Galu galā, zināt, ko nesen pateica ASV vēstnieks Latvijā?
Latvijas diženums — tās daudzveidībā. Tajā tā ir līdzīga Amerikai, kura arī lepojas ar savu daudzveidību", — paziņoja vēstnieks.
Liktos, nu pateica un pateica, varbūt vienīgi par to diženumu pārspīlēja ar epitetu. Bet vai jūs zināt, kādas domas finālam kalpoja šī frāze?
ASV vēstnieks Latvijā Čārlzs Larsons ir pārliecināts, ka pret antihitleriskās koalīcijas veterāniem jāizturas ar īpašu cieņu. Par to viņš paziņoja intervijā laikrakstam "Čas".
"Tas bija dižens karš, kurā Krievija, Savienotās Valstis, Lielbritānija un citas valstis nesa lielus upurus, lai uzvarētu nacistisko Vāciju. Mums ar cieņu jāizturas pret atmiņu par kopīgo uzvaru pār totalitāro monstru. Mums jābūt pateicīgiem tiem, kuri izcīnīja šo uzvaru. Tiem, kas gāja bojā, un tiem, kas nodzīvoja līdz mūsu dienām," atzīmēja diplomāts.
Negaidīts pasāžs, vai ne? Taču manas Goblina noindētās un nomocītās smadzenes uzreiz meklē NLP štelles, lai gan šādu meklējumu fanu Delfu komentāros pietiek arī bez manis. Tomēr pievērsiet uzmanību: Krievija, nevis Padomju Savienība. "Pār totalitāro monstru", tieši šāds formulējums, ar šādu izteiksmi. Bet Padomju Savienība taču arī bija "totalitārs monstrs", tāpēc ļoti ērti tos vienādot, no mūsu nacionālistu skatpunkta. Taču viņi vienalga teiks, ka viss iepriekš minētais Larsonam izspruka aiz naivuma.
Jebkurā gadījumā man patiesībā ir vienalga. Vienkārši, pa pusei atrodoties krievvalodīgajā infosfērā, es tā vai citādi tieku pakļauts prokrieviskai smadzeņu skalošanai . Par laimi, man pietiek tās pašas pelēkās vielas, lai apzinātos vismaz pašu šo faktu.
Hm, atstāsim nacionālo jautājumu, jo tas nekad normāliem cilvēkiem īpaši nav traucējis. Labāk pastāstīsim, ka, neraugoties uz iespaidīgajiem Rembo mašīnas izmēriem, lidmašīnā kājas var izstiept ērtāk, lai gan kopumā vietas tur arī nav biezā slānī. Tātad, Taņa lidoja ar Sergeju, bet es - ar veco čomu Andreju, tagad manu kolēģi. Tas kļuva par iemeslu nenogurstošiem jokiem no geju kopienas puses darbā. Nu ja, kam kas sāp, tas par to runā.
Kas attiecas uz tēmu, kuras pārmērīgā cilāšanā mani periodiski vaino, proti, ēdienu, tad tas uz LatCharter klāja bija par brīnumu neslikts. Tā, tur bez pamatēdiena bija dārzeņi, augļi un kliju sausmaizīte. Kā megabonuss - mans mīļākais jogurts Gefilus, par kuru es mūždien nevarēju noskaidrot tā izcelsmes valsti – te domāju, ka Lietuva, te Igaunija. Kā izrādījās, tā tomēr ir Somija. Bet interesanti, ka spriežot pēc saita, brūkleņu jogurts, pēc kura es biju vai traks, ir izgudrots Latvijā speciāli vietējam tirgum, bet tiek ražots Igaunijā. Ja tas tā ir, respekts mūsējiem.
Ja jūs pēkšņi nez kādu dīvainu iemeslu dēļ sākāt interesēties, kāpēc es mūžīgi novirzos no tēmas un nerakstu par lietu, tad es jums tomēr atbildēšu. Vai tiešām jums ir interesanti lasīt, kā džeks djūtijfrī nopirka divus šņabjus, vienu izdzēra, vienu saplēsa, tika knapi ielaists lidmašīnā, stāvēja tur ejā un plātījās ar rokām, bet pēc ierašanās tika nogādāts policijā? Nē, diez vai. Tāpēc arī atšķaidu es postus ar visādu jautru infu, jo vairāk, māsa raksta, ka man tāds ir stils. Ja reiz stils, būs vien jāatbilst.
Bet ar to džeku - parasts stāsts. Tikai viena detaļa ir interesanta – no Krētas izolatora viņu izlaida uzreiz, pat sodu nepaņēma. Interesanta tā ir tāpēc, ka apstiprina zināmu Krētas rakstura iezīmi. Kādu – jūs uzzināsiet nākamajās sērijās. Palieciet ar mums.